1:1 Vecākais vismīļajam Gajam, ko es mīlu patiesībā.

1:2 Vismīļais, es lūdzu Dievu, lai tev visās lietās labi klātos un tu būtu vesels tā, kā tavai dvēselei jau labi klājas.

1:3 Es ļoti priecājos, kad atnāca brāļi un apliecināja tavu patiesību, ka tu jau staigā patiesībā.

1:4 Man nav lielāka prieka, ja dzirdu, ka mani bērni dzīvo patiesībā.

1:5 Vismīļais, visu, ko tu dari brāļiem, tu dari uzticīgi, tāpat arī svešiniekiem;

1:6 Tie devuši liecību par tavu mīlestību draudzes priekšā. Viņus tu, labi darīdams, novadīsi, kā tas cienīgi Dieva priekšā.

1:7 Jo Viņa vārda dēļ tie izgājuši, neņemdami neko no pagāniem.

1:8 Tātad mums pienākas tādus uzņemt, lai mēs kļūtu patiesības līdzstrādnieki.

1:9 Es varbūt būtu draudzei rakstījis, bet Diotrefs, kas mīl būt pirmais starp viņiem, mūs neuzņem.

1:10 Tāpēc, ja es nākšu, atgādināšu viņa darbus, kādus viņš dara, ļaunprātīgi mūs aprunādams; un ar to viņam vēl nepietiek: viņš pats neuzņem brāļus un aizliedz to darīt tiem, kas tos grib uzņemt, un izstumj tos no draudzes.

1:11 Vismīļais, neseko ļaunajam, bet labajam! Kas dara labu, tas no Dieva; kas dara ļaunu, Dieva neredz.

1:12 Dēmētrijam par labu liecinājuši visi, arī pati patiesība, bet arī mēs domājam liecību, un tu zini, ka mūsu liecība ir patiesa.

1:13 Man būtu daudz kas tev rakstāms, bet es negribu tev rakstīt ar tinti un spalvu.